Ribakovs, protams, iekrita stuporā, kad mūs tā fiksi nosēdināja, ielēja tēju un sāka stāstīt, kas un kā viņiem te notiek. Līdz pat saulrietam viņš tā īsti nesaprata, kas vispār notiek, un viņu māca dalītas jūtas. Tomēr es ne tāpat vien apstājos pie šīs būdiņas ar uzrakstu "Al-Numeira". Lieta tāda, ka atcerējos lasījis mūsu namatēva Viljama profilā, ka šī ir tieši tā pati NGO (nevalstiskā organizācija), kurā viņš darbojas, un viņš pat bija atsūtījis savu vietējo draugu tālruņa numurus, kurus es, par nelaimi, nebiju pierakstījis. Šī organizācija nodarbojas ar ekoapziņas ieviešanu reģiona iedzīvotāju prātos un izglīto, kā pareizi taupīt ūdeni un elektrību, kā audzēt dārzeņus un augļus ar minimāliem tēriņiem.
Es parādīju vecākajam vīrietim savu telefonu ar Viljama numuru un apjautājos, vai viņš zina šo cilvēku. "Tas taču ir mans brālis!" – atbildēja vīrs, kurš vēlāk stādījās priekšā kā Malaks. Pie galda, kur mēs dzērām tēju, vēl sēdēja austrālietis, kurš bija pieteicies par brīvprātīgo caur dīvānserfošanai līdzīgu vietni, tikai paredzētu brīvprātīgajiem. Austrālietis izstāstīja, ka nakšņosim citur, bet Saša nespēja atšifrēt viņa akcentu, tāpēc tā arī turpināja gremdēties prostrācijā. Pa to laiku mēs izdzērām vairākas tējkannas vietējās tējas, par kuru vērts pastāstīt atsevišķi.
Tēja, ko tradicionāli dzer Jordānijā, ir melnā tēja no paciņām, piekam tās izskatās gluži kā "Lipton" (ir aizdomas, ka tas tas pats arī ir). Pēc garšas tēja ir šausmīga, taču jordāņiem ar to nepietiek. Viņi piebeidz nelaimīgos eiropiešus ar to, ka tieši tējkannā ieber glāzi cukura, un tad vēl piedāvā pievienot karoti vai divas pašā glāzītē. Tas viss būtu pavisam neciešami, bet, lai pasaldinātu rūgto tableti, vietējie tējkannā iemet dažas kaltētas vai svaigas salvijas vai piparmētras lapiņas. Salvijas dēļ tēja baisi ož pēc zālēm, un droši vien normāls cilvēks kaut ko tādu nedzertu, taču šajā gadījumā tas piedod nacionālo kolorītu un padara vienkārši pretīgo melno tēju zināmā mērā ciešamu, jo tā pārvēršas par identitāti un ieniršanu kultūrā. Kā zināms, viss atkarīgs no skatpunkta.
Galu galā satumsa, puiši aizslēdza biroju un parādīja mums ceļu līdz vietai ar pafoso nosaukumu Dead Sea Harmony Center – vietai, ko Viljams bija iekārtojis dīvānserfotāju un brīvprātīgo uzņemšanai. Nosaukums skaļš, bet reālajā dzīvē tas izrādījās vienkārši šķūnis Viljama mājas pagalmā. Šķūnis paliek šķūnis, nodomājām, un jau taisījāmies lemt, vai gatavoties gulēšanai, vai tomēr iet pameklēt kaut ko ēdamu (lai gan bija tik tikko seši vakarā), kad Malaks paziņoja, ka iesim pie viņa vakariņās.
Lieliski!
Malaks dzīvo trīsstāvu daudzdzīvokļu mājā, dzīvoklī nez kāpēc ir milzīgi gaiteņi, bet viesistabā mēbeļu vietā – futoni. Kamēr mēs ar austrālieti (kuru, starp citu, sauc Džošs) pļāpājām par šo un to, Malaks, viņa draugs (varbūt vēl viens brālis?) un sieva vakariņām tīrīja pākšu pupiņas. Lieta tāda, ka daudzi jordāņi ir veģetārieši pret pašu gribu: gaļa ir padārga, tāpēc to ēd reti. Varbūt nevis veģetārieši, bet fleksitārieši?
Lai nu kā tur būtu, šī procesa laikā Malaks uzdeva āķīgus jautājumus (lai gan atvainojās, ka tie ir diezgan personiski). Kādai ticībai mēs piederam? Vai bieži ejam uz baznīcu?
Šajā brīdī mēs ar austrālieti Džošu saskatījāmies un kaut ko noburkšķējām