Ribakovs, protams, iekrita stuporā, kad mūs tā pēkšņi nosēdināja, ielēja tēju un sāka stāstīt, kas viņiem te un kā. Viņš tā arī līdz pat saulrietam īsti nesaprata, kas te notiek, un izjuta dalītas jūtas. Tomēr es ne jau šā tāpat vien apstājos pie šīs mājiņas ar uzrakstu “Al Numeira”. Lieta tāda, ka es atcerējos lasījis mūsu namatēva Viljama profilā, ka šī ir tā pati NGO (nevalstiskā organizācija), kurā viņš ir iesaistīts, un viņš pat sūtīja savu turienes draugu tālruņa numurus, kurus es, par nelaimi, nepierakstīju. Šī organizācija nodarbojas ar ekoapziņas ieviešanu reģiona iedzīvotāju prātos un izglīto, kā pareizi taupīt ūdeni un elektrību, audzēt dārzeņus un augļus ar minimāliem tēriņiem.
Es parādīju vecākajam vecim savu telefonu ar Viljama numuru un pavaicāju, vai viņš zina šo cilvēku. “Jā, tas taču mans brālis,” atbildēja vecis, kurš vēlāk stādījās priekšā kā Malaks. Pie galda, kur mēs dzērām tēju, bija klāt arī austrālietis, kurš bija pieteicies par brīvprātīgo caur vietni, kas līdzīga dīvānsērfošanai, bet domāta brīvprātīgajiem. Austrālietis pastāstīja, ka nakšņosim mēs citā vietā, bet Saša nevarēja atšifrēt viņa akcentu, tāpēc tā arī turpināja uzturēties prostrācijā. Tikmēr mēs izdzērām vairākas tējkannas vietējās tējas, par kuru vērts pastāstīt atsevišķi.
Tēja, ko tradicionāli dzer Jordānijā, ir melnā tēja no paciņām, turklāt noformētas tās ir kā “Lipton” (turu aizdomās, ka tas pats arī ir). Pēc garšas tēja ir briesmīga, taču jordāniešiem ar to ir par maz. Viņi piebeidz nelaimīgos eiropiešus ar to, ka tieši tējkannā ieber glāzi cukura, bet pēc tam vēl piedāvā pievienot kādu karoti glāzītē. Tas viss būtu pilnīgi neizturami, taču, lai saldinātu pili, vietējie tējkannā iemet dažas kaltētas vai svaigas salvijas vai piparmētras lapiņas. Salvijas dēļ tēja drausmīgi ož pēc zālēm, un droši vien normāls cilvēks kaut ko tādu nedzertu, bet šajā gadījumā tas piešķir nacionālo kolorītu un padara vienkārši pretīgo melno tēju savā ziņā ciešamu, jo tā pārvēršas par savdabību un ieniršanu kultūrā. Kā zināms, viss atkarīgs no skatpunkta.
Galu galā satumsa, puiši aizvēra ofisu un parādīja mums ceļu līdz vietai ar pafoso nosaukumu Dead Sea Harmony Center, vietai, kuru Viljams iekārtojis kaučsērferu un brīvprātīgo uzņemšanai. Nosaukums skaļš, bet reāli tas izrādījās vienkārši šķūnis Viljama mājas pagalmā. Šķūnis, tātad šķūnis, nolēmām mēs, un jau grasījāmies lemt, vai gatavoties doties pie miera, vai iet pameklēt ko ēdamu (lai gan tik tikko bija seši vakarā), kad Malaks paziņoja, ka mēs iesim pie viņa vakariņās.
Lieliski!
Malaks dzīvo trīsstāvu daudzdzīvokļu mājā, dzīvoklī nez kāpēc ir milzīgi gaiteņi, bet viesistabā mēbeļu vietā fūtoni. Kamēr mēs tērzējām par šo un to ar austrālieti (kuru, starp citu, sauc Džošs), Malaks, viņa paziņa (varbūt vēl viens brālis?) un sieva tīrīja pupiņas vakariņām. Lieta tāda, ka daudzi jordānieši ir veģetārieši negribot: gaļa ir padārga, tāpēc ēd to reti. Varbūt ne veģetārieši, bet fleksitārieši?
Lai kā tur būtu, šī procesa laikā Malaks uzdeva āķīgus jautājumus (lai gan atvainojās, ka tie ir personiska rakstura). Kādai ticībai piederam? Vai bieži ejam uz baznīcu?
Šajā brīdī mēs ar austrālieti Džošu saskatījāmies un nomurminājām kaut ko par to, ka esam kristīti kā katoļi. Pēc tam mēs pa kluso apspriedām, ka abi esam ateisti, bet nolēmām Malaka klātbūtnē to skaļi neafišēt. Ribakovu šādi jautājumi tā darīja uzmanīgu, ka viņš sāka jokot par to, ka naktī atnāks un mūs nodurs. Malaks pastāstīja par to, ka musulmanis var ņemt par sievu kristieti (man šķiet, ar nosacījumu, ka viņa pieņem islāmu), taču ne otrādi, un vēl citas štelles par vietējo dzīvi un islāmu, bet visu vairs neatcerēties.
Austrālietis, starp citu, teica, ka viņam reklamēja Latviju kā valsti ar pasaules skaistākajām sievietēm, uz ko es uzaicināju viņu ciemos un iedevu adresi.
Malaks savukārt lepni nodemonstrēja mums savus dēlu un meitu, kā arī to, ka viņa bērni zina angļu vārdus, nez kāpēc īpaši spiežot uz “kondicionieris”. Šur tur pavīdēja arī viņa sieva hidžābā un pat pārmija ar mums pāris vārdu, bet vēlāk pievienojās vakariņām. Saša stāsta, ka zem hidžāba viņa zibinājusi Adidas treniņbikses. Vakariņas sastāvēja no pitas maizēm, ceptām pupiņām maisījumā ar citiem dārzeņiem, atsevišķi uz šķīvīšiem gulēja arī svaigi un sālīti gurķi (asi), ļoti asi pipari un citas uzkodas. Neiztika arī bez humosa, taču viss humoss, ko mēs ēdām Jordānijas laukos, atstāja daudz ko vēlēties.
Starp citu, Malaks bērnu klātbūtnē vairākkārt uzpīpēja, vienkārši paverot logu. Mums, eiropeizētiem vidusšķiras mažoriem, tas izskatījās ārkārtīgi mežonīgi. Es gan vispār esmu jūtīga daba un vienmēr saviebjos, kad redzu, kā vecāki pīpē blakus bērnu ratiņiem vai bērnam.
Galu galā pienāca laiks iet atpakaļ. Mājas pirmajā stāvā atradās vēl viena nevalstiskā organizācija;Malaks teica, ka tā nodarbojas ar palīdzību nabadzīgajiem un angļu valodas apmācību. Viņš nez kāpēc ieveda mūs tur un nosēdināja uz krēsliem, pēc kā cilvēks aiz galda sarīkoja austrālietim formālu nopratināšanu, kaut ko pa vidu starp angļu valodas skolotāja eksāmena biļetes “topikiem” un imigrācijas ierēdņa jautājumiem.
“Kāda ir jūsu izglītība? Ar kādu mērķi jūs atlidojāt uz Jordāniju? Uz ko balstās Austrālijas ekonomika? Kādas tur ir galvenās reliģiskās un etniskās grupas?” – jautājumi bira cits pēc cita, bet izskatījās tas viss pēc dīvaina eksāmena, kurā atbildes jautātāju neinteresē, bet gan uztrauc, cik tekoši un ņipri eksaminējamais atbild. Mums šis pilsonis augstprātīgi pievērsa uzmanību vien pāris reižu, tāpēc viss, kas mums atlika – uzmanīgi klausīties šajā absurda teātrī.
Turpinājās tas, starp citu, neilgi, un drīz mēs atgriezāmies dzimtajā šķūnī. Jau sataisījāmies iet gulēt, kad uz mājas aizmugurējo durvju lieveņa ieraudzīju cilvēku, kā es nopratu – noslēpumaino Viljamu. Viņš tomēr eksistē, un viņu tiešām tā sauc! Rets gadījums, kad vērīgais misters Ragajs kļūdījās – vietējo patiešām var saukt par Viljamu.
Viljams no noguruma teju grīļojās un vēl nebija aizpildījis atskaiti par dienas darbu (viņš ir ūdensapgādes inženieris), bet viņam vēl vajadzēja veltīt laiku ģimenei. Viņš runāja ļoti mīkstā, laipnā un nogurušā balsī, mēs apmainījāmies komplimentiem, es uzdāvināju latviešu šokolādīti, ko Saša bija iedomājies paķert līdzi, bet kura jau sen kā bija pārvērtusies amorfā masā. Viljams vēl pajautāja, kāpēc nakšņošanas šķūņa tualetē deg gaisma, uz ko es viņam atbildēju, ka tieši eju uz turieni. Kad atgriezos šķūnī un pajautāju austrālietim, kā izslēgt tualetē gaismu, viņš atbildēja: “Godīgi sakot, es pat nezināju, ka tualetē vispār ir gaisma,” par ko mēs visi draudzīgi pazviedzām. Spuldzītes Viljamam tiešām visur bija ekonomiskās, no tām milzīgajām, kas spīd uz 150-200 vatiem. Citviet mēs redzējām lērumu parasto kvēlspuldžu.
Gulēt bija grūti: raupjais pītais paklājs skrāpēja ādu, caur slēģiem spraucās iekšā gaisma un auksts gaiss, bija neticami sauss, un visur bija putekļi un smiltis: degunā, uz ķermeņa, acīs un plaušās. Rīt mums stāvēja priekšā kāpiens no mīnus četrsimt metriem līdz 1,2 km augstumam, uz Karakas pili.